Kas ir HIV un AIDS?

Lai labāk izprastu, kas ir HIV/AIDS ir nepieciešams tuvāk apskatīt cilvēka imunitāti un imūnsistēmu.

Imūnitāte

Imunitāte ir organisma neuzņēmība pret dažādu slimību, tai skaitā infekciju ierosinātājiem vai to ražotajām indēm. Cilvēks spēj dzīvot līdzās daudzu slimību ierosinātājiem un nesaslimt pateicoties savai aizsargsistēmai pret kaitīgiem mikroorganismiem.

Šī aizsargsistēma ir veidota no ārējās un iekšējās jeb imūnās daļas. Ārējie šķēršļi ir āda, gļotāda un to sekrēti – sviedri, ādas tauki, asaras. Aizsargsistēmu, kura darbojas asinīs, sauc par imūnsistēmu. Tieši imūnsistēma nodrošina imunitāti.

Izšķir iedzimto un iegūto imunitāti. Iedzimtā imunitāte piemīt visiem cilvēkiem. Iegūtā imunitāte ir individuāla pazīme, kuru cilvēks iegūst savas dzīves laikā.

Izšķir dažādas tipus pēc to ieguves veida. Dabiski iegūtā aktīvā imunitāte rodas pēc tam, kad organisms pēc kādas slimības izslimošanas izstrādā antivielas, kas neļauj atkārtoti saslimt ar to pašu slimību. Dabiski iegūtā pasīvā imunitātes veidā antivielas tiek saņemtas no mātes organisma. Mākslīgi iegūto aktīvo imunitāti cilvēks iegūst vakcinācijas rezultātā, kad organismā tiek ievadīts novājināts vai pārveidots mikroorganisms vai atsevišķas tā sastāvdaļas. Mākslīgi iegūtā pasīvā imunitāte tiek iegūta ar seruma palīdzību, kad cilvēkam ievada jau gatavas antivielas.


Imūnsistēmas uzbūve

Cilvēka imūnsistēmu veido sarkanās kaulu smadzens, aizkrūts dziedzeris, mandeles, liesa, aklās zarnas piedēklis, limfmezgli un par imunitāti atbildīgās asins šūnas (limfocīti, leikocīti u.c.).

Asinsšūnas leikocīti īsteno vispārējo organisma aizsardzību svešiem mikroorganismiem. Fagocīti veic mikroorganismu neitralizēšanu, tos „sagremojot”. Sagremojuši pārāk daudz mikrobus, tie mirst (tā veidojas strutas). Savukārt makrofāgi veic nespecifisku aizsardzību, attīrot organismu no mirušām šūnām, tai skaitā mirušiem fagocītiem un antigēnu atliekām.

Limfocīti veic specifisku aizsardzību – tie darbojas tikai pret specifisku infekciju izraisītājiem. Ir T-limfocīti un B-limfocīti. B-limfocīti veido antivielas pret konkrēto antigēnu. T-limfocīti ir četru veidu. T līdzētājveida limfocīti aktivizē citas imūnsistēmas šūnas, kas spēj iznīcināt antigēnu. T nomācējveida limfocīti kavē imūnsistēmas atbildi, lai netiktu iznīcinātas organisma šūnas. T galētājveida limfocīti iznīcina svešas šūnas un vielas. T atmiņasveida limfocīti atpazīs mikrobu, kad tas nākamreiz nonāks organismā.

Cilvēka imūnsistēmu var mākslīgi padarīt stiprāku ar vakcīnu un serumu palīdzību. Imūnsistēmu var arī stiprināt ar vitamīnu un mikroelementu palīdzību (mākslīgi vai dabīgi iegūtiem no augiem vai dzīvniekiem), kas veicina asinsšūnu veidošanos.

Infekcijas slimības

Šo slimību ierosinātāji ir dažādi mikroorganismi – baktērijas, vīrusi, sēnītes un vienšūņi. Ne visi mikroorganismi, kas atrodas mums apkārt izraisa cilvēkiem saslimšanu. Vīrusi ir vismazākie parazīti. Cīņu ar tiem apgrūtina tas, ka ir ļoti mazi, mainīgi, spēj vairoties tikai dzīva organisma šūnās (mērķšūnās), jo paši sastāv tikai no ģenētiskās informācijas un olbaltumvielas apvalka.

Inficēšanās var notikt ļoti daudzveidīgi – ieelpojot mikrobus, mikrobiem iekļūstot mutē, elpceļos, gremošanas sistēmā, asinsritē, vaļējās brūcēs vai arī vienkārši nonākot uz ādas. Cilvēki tās var „nodot” viens otram, kas nereti ir vienīgais izplatīšanās ceļš, tāpēc šīs slimības tiek sauktas par lipīgām slimībām. Laiku, kamēr infekcijas slimības izraisītājs cilvēka organismā atrod sev labvēlīgu vidi un sāk vairoties, sauc par inkubācijas periodu. Katrā saslimšanās gadījumā tas ir savādāks – sākot no dažām minūtēm līdz pat gadiem. Pēc šī perioda mikrobs sāk izdalīt toksīnus – vielas, kas izraisa saslimšanas pazīmes. Tad sāk noritēt mijiedarbība starp mikrobiem un cilvēka organismu, kam iespējami trīs rezultāti:

      Mikroorganisms izrādās stiprāks, tas vairojas un rada cilvēka organismā nopietnas izmaiņas, kuru dēļ cilvēks nomirst;

      Abi spēki ir vienādi stipri – iestājas hroniska vai latenta infekcija, kas var ilgt pat visu cilvēka mūžu, tieši neizraisot nāvi;

      Cilvēka aizsargspēki uzvar – mikrobi tiek iznīcināti, cilvēks atveseļojas. Izveidojas specifiskā aizsargimunitāte.


Slimības gadījumu biežumu strauju pieaugumu un izplatīšanos kādā ģeogrāfiskā teritorijā sauc par epidēmiju. Pandēmija ir ievērojams slimības gadījumu pieaugums un strauja izplatīšanās atsevišķās cilvēku grupās.

HIV/ AIDS definīcija

HIV ir cilvēka imūndeficīta vīruss, kas iekļūstot cilvēka organismā, izraisa lēni progresējošu infekcijas slimību, kas neatgriezeniski iznīcina cilvēka imūnsistēmu – organisma dabīgās pretošanās spējas dažādām infekciju (baktēriju, sēnīšu, vīrusu) slimībām un audzējiem.

H – Human CILVĒKA
I – Immunodeficiency IMŪNDEFICĪTA
V – Virus VĪRUSS

HIV infekcijas beigu stadija AIDS – iegūtais imūndeficīta sindroms – ir slimību komplekss, kas attīstās HIV infekcijas gala stadijā uz novājinātu organisma aizsargspēju fona.

A – Acquired IEGŪTĀ
I – Immuno - IMŪN-
D – deficiency DEFICĪTA
S – Syndrom SINDROMS

HIV ir viens no visvairāk pētītajiem vīrusiem cilvēces vēsturē. Tas, ka daži HIV inficētie ilgstoši jūtas veseli, bet citi nomirst dažu gadu laikā, ir atkarīgs no cilvēka organisma aizsargspējām, vīrusu daudzuma organismā, vīrusa tipa un cilvēka ģenētiskām īpatnībām.

HIV pieder lentavīrusu jeb “lēno vīrusu” apakšgrupai, tie ir retrovīrusi. HIV piederību retrovīrusu grupai gandrīz vienlaicīgi atklāja Francijas un ASV zinātnieki. Francijā to atklāja 1983. gada nogalē un nosauca par LAV (Lymfodenopathy Associated Virus), ASV – 1984. gada aprīlī un nosauca par HTLV-III (Human T-Lymphotropic Virus Type III). Daudz vēlāk apstiprināja nosaukumu HIV.

HIV vīrusi spēj eksistēt un vairoties tikai dzīvās cilvēka saimniekšūnās (mērķšūnās). HIV mērķšūnas ir baltie asins ķrmenīši – T-limfocīti, makrofāgi (monocīti, mikroglijas u.c. šūnas), kas koordinē cilvēka organisma aizsargfunkciju jeb imūnsistēmas darbību, cīnoties ar dažādām slimībām.

Iekļūstot cilvēka organismā, vīrusi vispirms meklē mērķšūnas, un piestiprinās pie to izaugumiem, ko sauc par CD-4 receptoriem. Vīrusa uzbūve ir diezgan vienkārša. Zīmējumā tas līdzīgs jūras mīnai. Vīrusa apvalks sastāv no taukšūnu dubultslāņa, uz kura ir glikoproteīnu “sēņveida” izaugumi – receptori GP120. Tie vīrusam kalpo par atslēgu, kas savienojas ar cilvēka organisma mērķšūnas CD-4 receptoriem kā atslēga ar slēdzeni, tādejādi iekļūstot saimnieka šūnās un sākot lēnu, gadiem ilgu un neatgriezenisku organisma aizsargspēju iznīcināšanu.

Vīrusa ģenētisko informāciju satur divas RNS (ribonukleīnskābes) molekulas un olbaltumvielas (atgriezeniskā transkriptāze, integrāze un proteāze). Vīrusam ar to pietiek, jo vairošanās un eksistences nodrošināšanai viņš izmanto saimniekšūnu, kuras kodols satur 100 000 reižu vairāk ģenētiskās informācijas nekā pats vīruss. Neskatoties uz to, šūna nav spējīga cīnīties ar vīrusu, kas iekļuvis tās iekšienē.

Vīrusa un mērķšūnas apvalki saplūst, un vīrusa ģenētiskais materiāls iekļūst šūnas iekšpusē, kur vīruss zaudē savu ārējo apvalku un atbrīvo savu RNS. Ar fermenta atgriezeniskā transkriptāze palīdzību vīrusa RNS tiek pārveidota par DNS (dezoksiribonukleīnskābi). Šis process parasti notiek pirmajās 12 stundās pēc inficēšanās ar HIV.

Jaunizveidotā vīrusa DNS iekļūst šūnas kodolā un iekļaujas tā DNS. Mērķšūna tiek iesaistīta jaunu vīrusu veidošanā un sāk ražot vīrusa sastāvdaļas, no kurām turpat šūnas iekšpusē tiek “komplektēts” jauns vīruss. Jaunais, pagaidām vēl inficēt nespējīgais, vīruss atdalās no savas mērķšūnas. Tūlīt pēc tam darbu uzsāk vīrusa ferments – proteāze, kas padara vīrusu spējīgu inficēt citas šūnas. Inficēšanās rezultātā neskaitāmas organisma šūnas satur HIV ģenētisko materiālu.

Dažās šūnās HIV IR NEAKTĪVS UN ZINĀTNIEKU IZSTRĀDĀTIE PRETVĪRUSU MEDIKAMENTI NESPĒJ ŠĪS NEAKTĪVĀS FORMAS IZNĪCINĀT. Pētījumi par to, pie kādiem nosacījumiem šis neaktīvais HIV var atkal kļūt aktīvs vai tikt nodots citam, turpinās. Viennozīmīga apstiprinājuma pagadām nav.

Tāpat vīrusam pārejot no viena cilvēka uz otru, tā struktūra mainās, veidojas aizvien jauni vīrusu apakštipi, kas var būt nejūtīgi pret esošajiem medikamentiem. Tāpēc ir bīstama atkārtota inficēšanās ar HIV, jo cilvēks iegūst pavisam jaunu infekciju, kas ir papildus slodze organismam, un arī gadījumā, ja tiek saņemta pretvīrusu terapija, tā var izrādīties neefektīva pret jauniegūto HIV paveidu.

HIV infekcijas norise

No inficēšanās brīža līdz pirmajiem AIDS simptomiem paiet aptuveni 8 -12 gadi, ja vien netiek lietota specifiska pretvīrusu terapija.
HIV infekcijas norisē izdala trīs stadijas:
1. stadija Vīrusa iekļūšana organismā jeb “Loga periods”
Ilgst no 2 līdz 6 mēnešiem. Asinīs ir daudz vīrusu, bet antivielas vēl nav izstrādājušās.

Daļai inficēto apmēram 1–2 nedēļas pēc HIV iekļūšanas organismā novēro akūtu sākuma stadiju jeb akūtu HIV infekciju, kas izpaužas ar gripai līdzīgiem simptomiem: ķermeņa temperatūras paaugstināšanos (1–2 dienas), drudzi, sausu klepu vai citiem vīrusu infekcijas simptomiem, kas dažu dienu laikā pāriet.

Organisms sāk izstrādāt antivielas pret HIV, un vīrusu daudzums asinīs ievērojami samazinās. Tomēr HIV turpina vairoties šūnās - katru dienu “saražojot” miljardiem jaunu vīrusu. Sākas cīņa starp cilvēka organismu un vīrusu. Cilvēks, kura organismā norit šī “kauja”, to pat nenojauš, jo nejūt nekādas slimības izpausmes.

 

NB! Šā posma beigās, kad organismā ir izstrādājušās antivielas pret HIV, ar asins testa palīdzību var noteikt, ka cilvēks ir inficējies.


2. stadija Latentais jeb HIV+ periods
Visa šī perioda laikā, kas var ilgt pat līdz 10 gadiem, turpinās cīņa starp inficētā cilvēka organisma imūnsistēmu un vīrusiem. Šajā laikā inficētie jūtas un izskatās veseli. Vīruss, reiz iekļuvis cilvēka organismā, saglabājas tur visu dzīves laiku.

Palielinoties HIV vīrusu skaitam un samazinoties organisma aizsargspējām, inficētajiem sāk parādīties noteikti slimības simptomi.

Sākumā visbiežāk novēro apetītes zudumu, svara zaudēšanu, nogurumu, darba spēju samazināšanos, drudzi, paaugstinātu temperatūru, izteiktu svīšanu naktīs, ādas izmaiņas, hronisku caureju, uzņēmību pret infekcijas slimībām un palielinātus limfmezglus (limfadenopātiju).

 

NB! Šādas pazīmes novērojamas arī pie citām slimībām, tāpēc nepieciešams konsultēties ar ārstu, lai precizētu diagnozi un uzsāktu ārstēšanu.


3. stadija AIDS jeb iegūtais imūndeficīta sindroms
HIV infekcijas beigu stadija ir AIDS.

Šīs stadijas laikā infekcijas process strauji progresē. Vīrusa darbības rezultātā tiek sagrauta organisma aizsardzības sistēma. Uz tā fona attīstās pavadošās jeb oportūnistiskās slimības (ļaundabīgie audzēji, tuberkuloze, sēnīšu slimības u.c.), kuras kļūst cilvēka nāves iemeslu.

Ir zināmas vairāk kā 50 pavadošās slimības.

No tām izplatītākās ir:

      Kapoši sarkoma – ļaundabīgs epitēlija šūnu audzējs, kas var parādīties uz ādas vai gļotādām - mutē, barības vadā u.c. Audzēja ādas forma izpaužas zili violetas vai brūnganas pūtītes vai uztūkuma veidā, kas ar laiku palielinās;
      Pneumocystis carinii infekcijai ir citām plaušu slimībām līdzīgi simptomi – drudzis, mokošs klepus, apgrūtināta ieelpa, aizdusa, paaugstināta temperatūra u.c.;
      biežāk sastopamās pavadošās infekcijas ir rauga sēnītes, herpes vīrusi, citomegalovīruss, tuberkuloze;
      Smadzeņu audzēji.
Ievietots: 14.11.2012, 11:23



dialogs@diacentrs.lv

     
financial support by AKSEPT, FHI, USAID