DIA+LOGS intervija

Artūrs Pokšāns (antropoloģijas students, kas centrā „DIA+LOGS” vāc materiālu savam maģistra pētījumam)

Pastāsti nedaudz par sevi

Nāku no neliela ciema Kurzemē, Jaunauces. Pēc vidusskolas beigām izvēlējos studēt medicīnu. Bet tur cilvēks tika skatīts, kā labojams objekts. Savukārt mani interesēja ne tik daudz pienācīgi nefunkcionējošas miesas labošana, cik tas – kāpēc cilvēki kaut ko dara vai nedara. Kas viņus motivē, kas iespaido, kas virza. Tāpēc pēc 1,5 gadiem studijas pārtraucu un nejaušības kārtā uzzināju par antropoloģijas eksistenci. Izrādījās tai ir dažādas nozares un viena no tām ir medicīnas antropoloģija, kas man ļāva jaunā veidā novērtēt savu personīgo pieredzi.

Godīgi sakot, citas interešu sfēras man ārpus antropoloģijas šobrīd nav. Šad un tad aizeju uz kādu koncertu vai draudzenes iespaidā uz dančiem, bet principā viss ir pakārtots antropoloģijai.

 

Kā nonāci līdz DIA+LOGam/ Kāpēc esi D+Lā?

Antropoloģijas maģistrantūras līmenī ir jāveic pētījums. Gribēju izpētīt narkomānijas problēmu. Šī vēlme aktualizējās posmā, kad parādījās daudz ziņas par spaisu (psihoaktīvs produkts, kas sastāv no augu un ķīmisku vielu maisījuma – red.piez.), kā arī tajā brīdī strādāju būvniecībā un pirmo reizi sastapu cilvēkus, kas par narkotikām runā brīvi – kā par vienu no pieejamiem izklaides veidiem. Tikmēr manā paziņu lokā un publiskajā telpā rodas iespaids, ka narkomānu kopumā Latvijā nav. Proti, mūsu valstī eksistē gan cilvēku grupa, kas narkotikas uztver kā pašsaprotamu lietu, gan, kas uzskata, ka narkotikas Latvijā nav. Un šis duālisms ir laba platforma izpētes veikšanai.

Tad nu es sāku meklēt, kas man varētu palīdzēt šajā procesā. Vērsos pie dažādām, kaitējuma mazināšanas pakalpojumus piedāvājošām, institūcijām – SPKC (slimību un profilakses kontroles centrs), LSK (Latvijas Sarkanais krusts) un visi kā viens mani sūtīja uz DIA+LOGu.

 

Ko šeit gribi panākt?

Būtībā doma,- ka šis ir vairāk kā pilotpētījums. Pētnieciskais jautājums arī šobrīd nedaudz izplūdis „Kā ir būt narkotisko vielu lietotājam Latvijā”. Mūsu valsts politikā vērojama tendence, ka, ja par kaut ko nerunā, tad tas neeksistē. Bet, ja izejam no statistikas datiem (kas atrodami spkc mājas lapā), tad katrs otrais vīrietis Rīgā vecumposmā līdz 30 gadiem ir izmēģinājis narkotiskās vielas. Un, kas ir interesanti, - cilvēki bieži vien neatzīst, ka narkomānija kā problēma Latvijā pastāv, kaut arī parasti zina, kā narkomāni izskatās, kā uzvedas, kur bāzējas.

Tas, ko es vēlos un kāpēc esmu šeit, ir saprast, kā klātienē izskatās darbs ar atkarīgu personu.

Antropoloģijas pamatā nav anketu aizpildīšana un datu apkopošana. Antropologam ar cilvēkiem, kuru dzīvi, ieradumus viņš pēta, ir jātiekas atkal un atkal. Tāpēc man pašam vispirms jāsaprot, vai esmu psiholoģiski un emocionāli nobriedis, lai turpinātu izpēti jau dziļākā līmenī.

 

Kāpēc tieši narkomānijas tēma ir izraisījusi Tevī interesi?

Antropoloģija kā zinātne var pētīt jebko. Man vienmēr ir licies, ka antropoloģijas lielākais spēks ir pastāstīt tos stāstus, kas bieži vien uz āru neiznāk. Mēs (antropologi) varam šiem cilvēkiem „dot balsi”, lai pastāstītu, kā viņi jūtas, ko domā. Par narkotisko vielu lietotājiem runā daudzi, bet ar viņiem negrib runāt neviens.

Tas, ko es gribu parādīt, - ka viņi ir tādi paši pilsoņi kā mēs, kā es. Arī viņi mīl, sapņo, jūt. Vēlos parādīt to cilvēciskumu viņos, ko, īstenībā, sabiedrība ne īpaši kāro redzēt...

Man ļoti patika kā viens no D+L darbiniekiem izteicās par šo jautājumu - principā atkarīgs cilvēks ir tāds pats kā citi, tikai viņam ir vajadzība, kas padarīta par nelegālu (kriminalizēta).

Sabiedrības attieksme ir visnotaļ negatīva, mēs vēlamies šos cilvēkus ieslodzīt, izolēt, iznīdēt, aizdabūt prom. Vēlamies parādīt un pierādīt, ka viņi ir vainīgi. Ka viņi nemāk izvēlēties pareizu, pienācīgu dzīves modeli. Lai gan, manuprāt, vaina ir ļoti bezjēdzīgs koncepts. Tas nepalīdz ne ko sasniegt, ne mainīt.

 

Tu D+L darbojies 1x nedēļā nu jau gandrīz mēnesi. Kādi Tev, kā pienācējam no malas, ir iespaidi par biedrības darbu?

Pirmais, kas mani pārsteidza, ka cilvēki bija gatavi ar mani runāt. Līdz šim tā nebija bijis. Pēc tam, kad jau biju vairāk komunicējis ar centra darbiniekiem, sapratu, ka šiem cilvēkiem ir dziļas zināšanas šajā sfērā, ka viņi tiešām „deg” par savu lietu. Tas man ļoti patika, un es uzskatu, ka neko vairāk arī no organizācijas nevar prasīt. DIA+LOGS ir viena no retajām organizācijām, ar ko nācies sastapties, kas patiešām dara visu, ko var, ar resursiem, kas ir pieejami.

 

Pastāsti par savu pieredzi DIA+LOGā

Antropoloģijā ir jēdziens “liminālā fāze”. Tas apzīmē indivīdu, kurš vēl atrodas starp stāvokļiem, piemēram, starpvalstu lidojumā, kad esam lidmašīnā, esam liminālajā fāzē, kas nav īsti ne tur, ne vairs arī šeit.  Man ir sajūta, ka D+L atrodas šajā fāzē, spējot būt gan saskarsmē ar noslēgto sabiedrību, kuru veido narkotiku lietotāji, gan vienlaikus būt saskarē ar pārējo sabiedrību un valsts instancēm, tādējādi efektīvi savienojot šos laukus. Tas būtībā ir stāvoklis, kuru es kā antropoloģijas students ļoti gribētu sasniegt, tāpēc tas ir mans galvenais iespaids pagaidām.

 

Viena no galvenajām lietām, uz ko D+L vēlas vērst sabiedrības uzmanību, ir HIV/AIDS. Saki, lūdzu, kādi ir Tavi ieskati šajā jautājumā?

Tas, kas man pirmais nāk prātā runājot par šo seksuāli transmisīvo infekciju, ir, ka HIV savā ziņā līdzinās narkomānijai –cilvēki, ja varēs, nerunās par to, izliksies, ka nekas tāds neeksistē, bet, ja eksistē, ka tas viņus nekādi neskar. Mēs HIV neuztveram kā slimību, bet kā morāles problēmu. Mēs skatāmies uz konkrētu dzīvesveidu kā nepareizu un noteiktas slimības pievelkam tam klāt. Bez izvērtēšanas, iedziļināšanās.

 

Saki, lūdzu, kāds būtu Tavs vēlējums mūsu līdzcilvēkiem

Cilvēks teorētiski piedzimst kā brīva būtne. Varbūt mums to nevajadzētu aizmirst, jo šobrīd brīvību esam nomainījuši pret aizspriedumiem, ierobežojumiem, kritiku utt. Tāpēc, pirms kādu nosodīt vai vainot, ir jāmēģina paskatīties uz situāciju no tā otra cilvēka skatupunkta. Mums var būt atšķirīgs viedoklis, bet neviens jau nezina to absolūto patiesību. Dzīvē ir tik daudz izvēļu iespēju. Un katram mums ir tiesības izdarīt savējo. Cilvēkiem ir jāļauj pašiem izvēlēties - pēc savām sajūtām, spējām un saprašanas.

Un vēl es ļoti gribētu uzsvērt, ka nepastāv viens vai divi ieteikumi/risinājumi. Problēmsituācijas ir grūtas tieši tāpēc, ka ir nereti daudzšķautņainas. Tāpēc tās ir jārisina vairākos līmeņos. Un katrs līmenis ietver vairāk, kā vienu aspektu. Proti, nevar atrisināt narkomāniju, vienkārši aizliedzot narkotikas.

 

Paldies par interviju!

Ievietots: 04.05.2015, 19:10



dialogs@diacentrs.lv

     
financial support by AKSEPT, FHI, USAID